LV
RU

Ar urīna nesaturēšanu nav jāsamierinās!

Ar urīna nesaturēšanu nav jāsamierinās!

ILZE APINE


Viena no pašām izplatītākajām uroloģiskajām saslimšanām sievietēm ir urīna nesaturēšana un, jo nopietnāka problēma, jo vairāk cieš dzīves kvalitāte. Taču pats galvenais- nekrist izmisumā, bet saprast, ka tā ir risināma lieta. Vajag tikai sadūšoties un aiziet pie ārsta. Turklāt – jo agrāk sieviete meklēs palīdzību, jo lielāka varbūtība, ka ārstēšana būs veiksmīga. Par to, kas var radīt šo problēmu, un kā ar to cīnīties, stāsta klīnikas Veselības centra 4 filiāles Capital Clinic Riga uroloģe Natālija Bozotova.


Kas ir urīna nesaturēšana?

Urīna nesaturēšana nozīmē to, ka spontāni noplūst jebkāds daudzums urīna. Tā ir problēma, ko paši cilvēki nelabprāt vēlat atzīt un ļoti bieži cenšas to noslēpt no apkārtējiem... Saskaņā ar pētījumiem, aptuveni 38,6% no sieviešu populācijas atzīmē patvaļīgas urīna atdalīšanas simptomus. Ar urīna nesaturēšanu saskaras kā jauni, tā veci cilvēki. Protams, jaunībā šī problēma skar tikai reto, bet ar gadiem arvien vairāk pieaug sūdzības par urīna noplūdi. Dažām sievietēm tā var parādīties tikai epizodiski, piemēram, pie izteiktas fiziskas slodzes vai klepus lēkmēm, citām problēma ir pastāvīga un tik nopietna, ka jāiegādājas urīnu uzsūcošie biksīšu ieliktnīši.

Vīriešu visbiežāk norādītais urīna nesaturēšanas simptoms ir pastāvīga pilināšana. Parasti tas rodas priekšējā dziedzera (prostatas) palielināšanās dēļ. It īpaši vīriešiem pēc 50 gadu vecuma. Tas neļauj pūslim pilnībā iztukšoties, lai gan urīns lielā daudzumā krājas urīnpūslī. Pūšļa sieniņas sašļūk, tādēļ urīns lēnām plūst visu laiku. Vīriešu spēja saturēt urīnu var uz laiku pavājināties pēc prostatas operācijas, tomēr parasti stāvoklis uzlabojas gada laikā. Protams, inkontinenci var izraisīt ne tikai prostatas slimības. Jauniem cilvēkiem, piemēram, var būt iedzimtas urīnizvadkanāla slimības vai kāds cits urīna nesaturēšanas cēlonis.

Tātad ar šo problēmu vairāk saskaras sievietes un mēdz teikt, ka katrai sievietei urīna nesaturēšana izpaužas atšķirīgi.

Tas atkarīgs no inkontinences veida un smaguma pakāpes. Sievietēm pamatā ir trīs nesaturēšanas veidi: slodzes, pavēles un jaukta tipa. Urīna nesaturēšana var būt viegli, vidēji vai smagi izteikta– no dažām urīna pilītēm līdz nopietnai un pat pilnīgai noplūdei.

 

Kas ir slodzes urīna nesaturēšanu?

 

Slodzes jeb stresa nesaturēšana ir patvarīga urīna noplūde pie fiziskās slodzes, tajā skaitā klepojot, šķaudot, smejoties. Šajos gadījumos jebkura fiziskā piepūle sievietei ir urīna nesaturēšanu provocējošs faktors. Ja runājam par cēloņiem, tad tā ir urīnpūšļa slēdzējmehānisma nespēja nodrošināt saturēšanu. Pie jebkuras fiziskās piepūles, palielinoties spiedienam vēderā, notiek urīna noplūde tieši tā iemesla dēļ, ka sfinkteris jeb slēdzējmehānisms nevar nodrošināt aizturi.

 

Ko nozīmē pavēles tipa urīna nesaturēšana?

 

Tā ir nekontrolēta urīna noplūde, kurai seko pēkšņa vai nepārvarama vajadzība iztukšot pūsli. Cēlonis – tā funkcionālas darbības traucējumi, pāraktīvs urīnpūslis. Paciente sūdzas par biežu pavēles tipa urināciju – sajūtot pēkšņu nepieciešamību doties uz tualeti, viņa nepaspēj līdz tai nokļūt. Raksturīga vajadzība pat vairākas reizes naktī celties, lai iztukšotu urīnpūsli, turklāt neatbilst izdalītajam urīna tilpumam– tas ir mazāks, nekā gaidīts.

 

Un kā izpaužas jaukta tipa inkontinence?

 

Tas nozīmē, ka pacientei vienlaikus ir gan slodzes, gan pavēles urīna nesaturēšana– tā parādās ne tikai pie fiziskas slodzes, viņai vienlaikus ir bieža, nepārvarama vēlēšanās urinēt, un viņa nepaspēj aiziet līdz tualetei.

 

Viens no urīna nesaturēšanas cēloņiem var būt kāda saslimšana. Kādas veselības problēmas var to provocēt?

 

Urīna nesaturēšana ir patoloģija, kurai var būt dažādi cēloņi: grūtniecības un atkārtotas dzemdības, estrogēnu deficīts menopauzē, mazā iegurņa orgānu noslīdējums, iegurņa operācijas, apstarošana, neiroloģiskas un psihiskas saslimšanas, fiziska slodze. Labi zināmi arī urīna nesaturēšanas riska faktori: vecums (sievietes pēc 65 gadiem), endokrīnas saslimšanas (cukura diabēts), elpošanas ceļu slimības (klepus), aizcietējumi, liekais svars, kustību traucējumi, smēķēšana. Urīna nesaturēšana var būt gan atsevišķa diagnoze, gan simptoms pie citām saslimšanām, visvienkāršākais piemērs– urīnceļu infekcijas.

 

Ar kādiem izmeklējumiem pacientei jārēķinās?

 

Ja sieviete ārstam sūdzas par urīna nesaturēšanu, vispirms rūpīgi jāsavāc anamnēze, jāveic klīniskās un fizikālās analīzes. Diagnozes precizēšanai tiek izdarīti papildu izmeklējumi: laboratoriskie, radioloģiskie un urodinamiskie. Viss sākas ar sarunu– ārsts uzklausa pacientes sūdzības, pievēršot uzmanību urinācijas traucējumiem. Svarīga blakusslimību anamnēze, arī informācija par lietotiem medikamentiem, grūtniecībām, dzemdībām, pārciestām operācijām mazajā iegurnī. Visām pacientēm tiek veikta ginekoloģiskā apskate, lai konstatētu anatomiskas vai neiroloģiskas izmaiņas: mazā iegurņa orgānu noslīdējumu, ārējo dzimumorgānu gļotādas menopauzālas izmaiņas. Ārsts pārbauda arī apakšējo ekstremitāšu kustību diapazonu, starpenes rajona un ģenitāliju sensoru jutību. Tiek izdarīts klepus tests. Papildus tiek veikti klīniskie izmeklējumi: asins un urīna analīzes, vēdera dobuma, nieru, urīnizvadsistēmas sonoskopija ar atlieku urīna noteikšanu. Diagnozes apstiprināšanai pacientēm veic urodinamiskus izmeklējumus, lai izpētītu urīnpūšļa funkciju, objektīvi pierādītu urīna nesaturēšanu, atšķirtu inkontinences veidus un izvēlētos optimālu ārstēšanas taktiku.

 

Kā notiek urodinamiskais izmeklējums? Dzirdēts sievietes sakām, ka tā ir ļoti nepatīkama procedūra.

 

Tādi aizspriedumi rodas gadījumā, ja pacientei nepaskaidro, kas tiks darīts un kā šis izmeklējums izpaudīsies. No izmeklējuma nav jābaidās – tā mērķis ir maksimāli imitēt dabisku urīna uzkrāšanas un izvadīšanas procesu.

Izmeklēšanas laikā sievietei tiek ievadīti divi tievi katetri– viens urīnpūslī caur urīnizvadkanālu, otrs taisnajā zarnā. Sievietēm urīnizvadkanāls ir plats un īss, tāpēc, ieliekot katetru, viņa sāpes nejūt. Izmeklējuma laikā urīnpūsli uzpilda ar sterilu fizioloģisku šķīdumu, sekojot urīnpūšļa tilpumam un uzturot tiešu kontaktu ar pacienti, kurai, palielinoties urīnpūšļa tilpumam, parādās un pieaug vajadzība urinēt. Uzpildīšanas laikā ārsts seko urīnpūšļa muskuļa funkcijai. Pārbaudot saturēšanas spēju, pacienti lūdz atkārtoti veikt slodzes (klepus) testu. Sagaidot uzpildīta urīnpūšļa sajūtu, sievieti mudina urinēt ar katetriem, kuri procesam netraucē, toties sniedz svarīgu informāciju par apakšējo urīnceļu funkciju iztukšošanas fāzē. Urīnpūšļa slēdzējmehānisma izmeklēšanai domāta uretras profilometrija – manipulācija, kuras laikā katetrs tiek lēnam vilkts no pūšļa ārā, mērot spiedienu urīnizvadkanāla dažādās daļās un izvērtējot slēdzējmehānisma funkcijas. Pateicoties šim izmeklējumam, ārsts var noteikt pareizo diagnozi, noteikt slimības smaguma pakāpi un izvēlēties piemērotāko ārstēšanas taktiku.

 

Cik laikietilpīga ir šī procedūra?

 

Atkarībā no diagnostisko manipulāciju skaita tā var ilgt 30–60 minūtes, ieskaitot visu sagatavošanās procesu.

 

Cik svarīgi pacientiem ir rakstīt tā saukto urīna dienasgrāmatu?

 

Inkontinences noteikšanai viens no diagnostikas veidiem ir šī vienkāršā, bet ļoti informatīvā metode. Pacientei tiek lūgts vairāku dienu garumā pierakstīt gan uzņemtā šķidruma, gan izdalītā urīna daudzumu. Dienasgrāmatā tiek pierakstīts urinācijas biežums, laiks, tiek lūgts atzīmēt arī to, vai bijusi vajadzība celties naktī, vai bijušas sāpes un kādās situācijās izpaudusies nesaturēšana.

 

Kādas ir iespējas ārstēt urīna nesaturēšanu?

 

Viss atkarīgs no inkontinences veida. 80% gadījumu nesaturēšana ir ārstējama, atlikušie 20% ir smagāki gadījumi, kad pacientam ir vairākas blakus saslimšanas vai bijusi nopietna operācija mazajā iegurnī.Uzklausot un izmeklējot pacienti, ārstam jāsaprot, arī kurš tips prevalē, jo no tā atkarīgs ārstēšanas veids. Slodzes urīna nesaturēšanas ārstēšana ir virzīta uz to, lai stiprinātu iegurņa muskulatūru un vienlaikus arī urīnpūšļa slēdzējmuskuli. To var darīt, vingrinot starpenes muskulatūru.

Lai zinātu, kā to pareizi veikt, ārsts var nozīmēt sievietei fizioterapiju jeb tā saukto biofeedback. Procedūras laikā pacientei pie starpenes tiek pielikti elektrodi, kas fiksē muskulatūrassaraušanos. Mediķa kontrolē sieviete mēģina trenēt starpenes muskulatūru, un aparāts rāda, cik pareizi viņa to dara. Pacientei tiek ieteikti un parādīti pareizie vingrinājumi, kas viņai vismaz divas reizes dienā jāveic mājas apstākļos. Pēc noteikta laika sievietei jāatnāk atrādīties, lai redzētu, cik veiksmīgi viņa mājās trenējusies,– atkal tiek likti tie paši elektrodi un salīdzināts muskulatūras saraušanās stiprums. Tas ir darbietilpīgs ārstēšanas veids, jo ilgst no dažiem mēnešiem līdz pat gadam – tik liels laika posms vajadzīgs, lai sieviete sasniegtu vēlamo rezultātu.

 

Kādas vēl var būt ārstēšanas iespējas?

 

No mazinvazīvajām metodēm var minēt fotona lāzeru, kas pieejams mūsu klīnikā. Ar to tiek stiprināta vaginas priekšējā siena, lai ārstētu slodzes urīna nesaturēšanu. Šis ārstēšanas veids vairāk piemērots gados jaunākām sievietēm vai pacientēm, kurām urīna nesaturēšana ir viegli vai vidēji izteikta. Vidēji smagas un smagas slodzes urīna nesaturēšanas ārstēšanas veids ir ķirurģiska terapija, kad ar implantu jeb sietiņu tiek atjaunots zaudētais atbalsts urīnpūslim un nodrošināts saturēšanas mehānisms. Tā ir ķirurģiska operācija, ko veic vispārējā vai spinālā anestēzijā. Operācijas laikā paciente neko nejūt, turklāt vienīgais grieziens ir vaginā, kas ātri sadzīst un kuru sieviete pat nevar pamanīt. Efekts visbiežāk vērojams kopš operācijas brīža – ar sietiņa starpniecību var izārstēt stresa urīna nesaturēšanu līdz pat 90% gadījumu.

 

Ieliekot sietiņu, vai urologi pēc tam pārbauda iespējamo urīna aizturi?

 

Tas ir obligāts nosacījums visām pacientēm – 4–6 nedēļas pēc operācijas sievietei jānāk uz pārbaudi ar urīna analīzēm un sonoskopijas rezultātiem, kur tiek noteikts arī atlieku urīns.

 

 

 
JAUNS PRODUKTS / ĪPAŠIE PIEDĀVĀJUMI
Aija:
Mans paziņa ir pārdzīvojis sirds infarktu, bet neko nav jutis. To, ka ir bijis infarkts ir uzzinājis pēc krietna laika. Kā rīkoties šādam cilvēkam, kuram pēc pārciesta sirds infarkta, kuru pats nav jutis, pašsajūta ir normāla. Vai būtu jāveic kādi papildus izmeklējumi? Vai profilaktiskos nolūkos būtu jāsāk lietot kādi medikamenti? Aija
Oļegs Orlovs - kardiologs
Ir gadījumi, ka cilvēks ir pārcietis miokarda infarktu, bet pats par to nemaz nezin vai to neatceras. Gadās, ka miokarda infarkts ir nomaskēts ar citu problēmu (mugurkaula slimība, žultsakmeņu slimības un citas). Pilnīgi nemanāms miokarda infarkts ir iespējams pacientam ar cukura diabētu. Pirmās aizdomas par iespējami pārciestu miokarda infarktu var būt veicot EKG (elektrokardiogrāfijas) izmeklējumu. Tad tiek indicēts EHO (vizuāla ultraskaņas diagnostika) izmeklējums un VEM (veloergometrijas tests sirds elektriskas aktivitātes diagnostikai). Pēc šiem izmeklējumiem var ar ļoti lielu pārliecību pateikt, vai pacientam jau ir pārciests miokarda infarkts, vai arī pacientam ir potenciāli augsts miokarda infarksta risks. Pēc tam kardiologs runās ar pacientu jau par citu invazīvo diagnostiku.