LV
RU

Hormonālā spirāle - efektīva un droša kontracepcijas iespēja

Hormonālā spirāle - efektīva un droša kontracepcijas iespēja

Pirms vairākiem tūkstošiem gadu sievietes no grūtniecības centās izsargāties, dzemdē ievietojot dažādus priekšmetus - gredzenu, akmentiņu, stiepli u.c., jo bija novērots, ka dabīgās vides izmaiņas dzemdes dobumā var kavēt grūtniecības iestāšanos. Izrādās, šīs arhaiskās metodes ir pirmsākums mūsdienīgam, efektīvam un ērtam kontracepcijas veidam - hormonālajai spirālei, kas iemanto arvien lielāku popularitāti sieviešu vidū visā pasaulē. Tās galvenās priekšrocības ir ilgstoša iedarbība un minimālas rūpes. Spirāle tiek ievietota uz laiku līdz pieciem gadiem, un pēc tam ikdienā galva ir brīva no domām par izsargāšanos – nav katru dienu jādzer tablete vai jāatceras uzlīmēt plāksteris. Neraugoties uz to, ka šo metodi pasaulē pazīst jau gandrīz 25 gadus, vēl joprojām šajā ziņā ir daudz jautājumu, nezināšanas un mītu.

 

Ar izplatītākajiem no tiem palīdz tikt skaidrībā ginekoloģe dr. Gunta Frīdenberga.

 


Spirāle ir liela, metāliska, tās ievietošana ir nepatīkama - nepareizi.

Hormonālā spirāle (jeb kā to medicīniski dēvē - intrauterīnā sistēma) ir neliels mīksts plastmasas gabaliņš T burta formā, tikai pāris centimetru garumā, kas tiek ievietots dzemdē. No polietilēna un silikona gatavotais spirāles cilindrs klāts ar speciālu membrānu, kas nodrošina vienmērīgu hormonu izdalīšanos. Ovulācija saglabājas, taču netiek pieļauta grūtniecības iestāšanās.

 

Spirāles izdalītie hormoni izplatās pa visu organismu, izjaucot līdzsvaru – nepareizi.

Hormonālā spirāle satur tikai vienu no sieviešu dzimumhormoniem – progestīnu levonorgestrēlu, kas izdalās ļoti nelielā daudzumā. Būtiski zināt, ka hormonālā spirāle darbojas lokāli tieši dzemdē un spirāles izdalītie hormoni asinsritē nonāk niecīgā daudzumā, atšķirībā no tabletēm, plāksteriem un riņķiem, kuru darbības gaitā visa deva nonāk asinsritē.

 

Spirāle var radīt iekaisumus – nepareizi.

Padomju laikos ražotajām spirālēm diemžēl netika nodrošinātas tik augstas kvalitātes un sterilitātes prasības kā mūsdienās. Spirāli ginekologs ievietoja dzemdē ar vairākkārt izmantojamu ievadītāju, bet pašas spirāles glabājās burciņā ar spirtu, kas ne vienmēr garantēja 100% sterilitāti. Šodien katra spirāle tiek iepakota kopā ar vienreiz lietojamu ievadītāju, tāpēc izslēgta ārējo mikrobu nokļūšana dzemdes dobumā. Padomju laikos mums nebija pieejama arī tādas seksuāli transmisīvas saslimšanas kā hlamidioze diagnostika. Spirāle pati par sevi dzemdes un olvadu iekaisumu nevar izraisīt, bet to var hlamīdijas. Ja saslimšana nav pirms tam konstatēta, pēc spirāles ievadīšanas var saasināties iekaisuma process. Tāpēc sievietēm, kurām ir vai ir bijuši daudz dzimumpartneru, pirms spirāles ievietošanas vēlams veikt hlamīdiju testu.

 

Spirāle var ieaugt un to var būt grūti izņemt – nepareizi.

Hormonālajām spirālēm, ja vien tiek ievērots lietošanas termiņš, kas parasti ir 5 gadi, šāds risks praktiski nepastāv. Minētais mīts varētu būt cēlies no padomju laikiem, kad spirālei piestiprinātie diegveida pavedieni, kas paliek ārpus dzemdes kakla un kalpo kā kontroles mehānisms un līdzeklis spirāles izņemšanai, mēdza notrūkt. Tad spirāle izņemšana tiešām bija grūtāka, un to varbūt kļūdaini saistīja ar ieaugšanu. Lai izvairītos no kļūdām spirāles lietošanā, profilakses nolūkos reizi gadā ir jāapmeklē ginekologs – tas jādara ikvienai sievietei, neatkarīgi no tā, vai un kādu kontracepciju viņa lieto.

 

Spirāle ir jūtama un traucē seksam – nepareizi.

Seksa laikā spirāli nejūt, un tā nevar savainot dzimumlocekli.

 

Sieviete pati nevar kontrolēt, vai spirāle nav izslīdējusi un pilda savas funkcijas - nepareizi.

Par to, ka spirāle joprojām ir dzemdē, sieviete var viegli pārliecināties, sataustot spirāles pavedienus – tie kalpo kā kontroles mehānisms, lai pārliecinātos par spirāles atrašanos pareizajā vietā.

 

Spirāle var izslīdēt – ļoti retos gadījumos un to var just.

Piesieta spirāle nav, taču izkrišanas risks ir iespējams tikai specifiskos apstākļos, kas saistīti ar sievietes fizioloģiju. Piemēram, ja sievietei ir miomas mezgls, kas deformē dzemdes dobumu, pamatīgi dzemdes kakla plīsumi dzemdībās, kas savukārt izmaina dzemdes kakla veselumu vai dzemdes iekaisums, kā rezultātā organisms spirāli izstumj. Katrā ziņā, pirms spirāles ievadīšanas ārsts veiks apskati, izslēdzot iekaisuma procesus mazajā iegurnī, tāpat noteikti ir jāizārstē visas infekcijas.

 

Spirāle ir piemērota tikai dzemdējušām sievietēm - nepareizi.

Agrāk spirāles tiešām lietoja tikai dzemdējušas sievietes, jo bija uzskats, ka nedzemdējušām tās var radīt sarežģījumus, biežāk izkrist, radīt neauglību utt. Patlaban veikto pētījumu rezultāti, gluži pretēji, mudina izvēlēties spirāli arī nedzemdējušām sievietēm, jo tā ir viena no drošākajām un ērtākajām ilgtermiņa kontracepcijām. Piemēram, ASV jau popularitāti guvusi tieši jaunām nedzemdējušām sievietēm piemērota hormonālā spirāle jeb minispirāle, kas ļauj ne tikai izsargāties no grūtniecības, bet arī mazina spēcīgu asiņošanu mēnešreizēs.

 

Ievietojot hormonālo spirāli, pazūd mēnešreizes, un tas nav labi organismam – nepareizi.

Tas, cik lielā mērā samazinās menstruācijas, atkarīgs no sievietes organisma īpatnībām. Taču tas veselībai nekaitē. Hormonālā spirāle nenomāc olnīcu darbību un neizjauc sievietes dabisko hormonālo ciklu, kā tas ir lietojot tādas kontracepcijas metodes kā injekcijas vai implanti. Spirāles hormoni organismā izdalās vienmērīgi, padarot plānāku dzemdes gļotādas iekšējo slāni, līdz ar to, slānim noloboties, mēnešreižu laikā ievērojami samazinās asiņošanas ilgums un apjoms. Nereti sievietes cieš no spēcīgu mēnešreižu izraisītas mazasinības, un tad hormonālo spirāli lieto arī medicīniskos nolūkos – tā ne tikai pasargā no nevēlamas grūtniecības, bet arī mazina asiņošanu.


Hormonālā spirāle mazina auglību – nepareizi.

Bažām par to, ka hormonālās spirāles lietošana samazina iespēju palikt stāvoklī, nav pamata. Kaut gan hormonālās spirāles darbības laiks ir līdz pieciem gadiem, ja sieviete plāno grūtniecību, to var izņemt jebkurā laikā. Pāris mēnešu laikā endometrijs atjaunojas sākotnējā apjomā, atjaunojas un nostabilizējas menstruālais cikls un līdz ar to – arī spēja ieņemt bērniņu.

 

Hormonālās spirāles lietošana veicina svara pieaugumu – nepareizi.

Ikviens jauns medikaments, ārstniecības metode, arī kontracepcijas veids prasa zināmu organisma pielāgošanos, kas parasti ilgst pāris mēnešus. Biežākās blakusparādības, kas tiek novērotas, ievietojot hormonālo spirāli, ir asiņaini izdalījumi, smērēšanās, kas saistīti ar spirāles ietekmi uz dzemdes gļotādu. Retos gadījumos var novērot garastāvokļa maiņas, krūšu jūtīgumu, ādas stāvokļa izmaiņas. Tā kā hormonālās spirāles izdalītais hormonu daudzums ir ļoti mazs un organismā nonāk nelielā daudzumā, netiek izjaukts hormonālais līdzsvars, kas varētu ietekmēt sievietes svara izmaiņas. Protams, jāņem vērā organisma individuālās īpatnības un reakcijas, taču, ja tiek ievērots veselīgs dzīvesveids, sieviete ir fiziski aktīva un veselīgi ēd, hormonālās spirāles lietošanu nav pamata saistīt ar svara pieaugumu.

 

 

 

 
JAUNS PRODUKTS / ĪPAŠIE PIEDĀVĀJUMI
Aija:
Mans paziņa ir pārdzīvojis sirds infarktu, bet neko nav jutis. To, ka ir bijis infarkts ir uzzinājis pēc krietna laika. Kā rīkoties šādam cilvēkam, kuram pēc pārciesta sirds infarkta, kuru pats nav jutis, pašsajūta ir normāla. Vai būtu jāveic kādi papildus izmeklējumi? Vai profilaktiskos nolūkos būtu jāsāk lietot kādi medikamenti? Aija
Oļegs Orlovs - kardiologs
Ir gadījumi, ka cilvēks ir pārcietis miokarda infarktu, bet pats par to nemaz nezin vai to neatceras. Gadās, ka miokarda infarkts ir nomaskēts ar citu problēmu (mugurkaula slimība, žultsakmeņu slimības un citas). Pilnīgi nemanāms miokarda infarkts ir iespējams pacientam ar cukura diabētu. Pirmās aizdomas par iespējami pārciestu miokarda infarktu var būt veicot EKG (elektrokardiogrāfijas) izmeklējumu. Tad tiek indicēts EHO (vizuāla ultraskaņas diagnostika) izmeklējums un VEM (veloergometrijas tests sirds elektriskas aktivitātes diagnostikai). Pēc šiem izmeklējumiem var ar ļoti lielu pārliecību pateikt, vai pacientam jau ir pārciests miokarda infarkts, vai arī pacientam ir potenciāli augsts miokarda infarksta risks. Pēc tam kardiologs runās ar pacientu jau par citu invazīvo diagnostiku.